1. ekspotīcija

viendien piefiksēju, ka Ķipars aizrautīgi skatās, kā es un Ķiparpaps sēžam katrs pie sava datora. no vienas puses viņš vēl mazs, no otras - gan jau pamazām sāk līmēt visu kopā. un es negribu, lai viņš izdomā, ka datorēšana ir pasaulē krutākā lieta. sapratu, ka jāķeras vērsim pie ragiem un jāpasāk vairāk visādas āra aktivitātes, kas gan mūsu ģimenei nav īpasi raksturīgas. bet kādam tas ir jāsāk, vai ne?
lūk. saņēmos, un beidzot bijām Bolderājā. re, kā mums gāja.
piesēju Ķiparu pie vēdera, iekāpām 3. autobusā. tieši tā, kā Ķirsis bija stāstījis. autobusā piesēdāmies, kā vēlāk izrādījās, ļoti sirsnīgai krievu tantītei, kuras mazdēls pāris mēnešus vecāks par Ķiparu. es runāju latviski, viņa - krieviski, un mēs ideJāli sapratāmies. vienā brīdī viņa pat atvainojās, ka nerunājot ar mani latviski, kaunoties par savu akcentu.. un kad Ķipars taisījās uz aizmigšanu, dziedāja viņam kādu krievu šūpuļdziesmu.
vārdsakot, brauciens bija sirsnīgs (un es pabeidzu tamborēt vienu grabuli Ķiparam, bet par to kādu citu reizi).
sekojot instrukcijām, kāpām ārā pieturā "Klubs". devāmies garām visu redzošām acīm..

pirms tilta nogriezāmies pa kreisi

garām pagājušo laiku godībām, šodienas svarīgumiem un rudens jaukumiem

mēs tiešām bijām abi :)

beidzot arī sasniedzām savu mērķi.

darba laikus īstenībā ir ļoti svarīgi zināt. mēs kā reizi ieradāmies aptuveni pusstundu pirms darba laika beigām. tad nu slaidā riksī devāmies izmest loku pie cietoksni. jā, arī pats cietoksnis bija interesants, taču jo īpaši tās rudens krāsas. mmmmm...

svarīgāk jau bija ne tik daudz visu paspēt apskatīt, cik sabūt kopā. Ķipars lielāko daļu nogulēja saldā miegā. acīmredzot tantes dziedātā šūpuļdziesma labi nostrādāja. jo ticu, ka bija no sirds.
gribēju vēl pa veco Bolderājas daļu pastaigāties. pārnācām pāri tiltam, priecājoties par skatiem.

taču iznāca tik vien, kā paieties pa Lielo ielu no viena gala pat ne līdz otram, tikai līdz luterāņu baznīciņai. jo Ķipars paziņoja, ka, viņaprāt, ir pupulaiks. apsēdāmies pie koka baznīciņas uz betona sētas stabiem, uztankojāmies (man termosā bija silta tēja), skatoties pamazām rietošajā saulē.

gribēju tomēr vēl kādu loku pa mazajām ieliņām, taču nesanāca. gājām garām pieturai, tieši nāca autobuss, tad nu kāpām iekšā& braucām mājās. pirmajai reizei pietiekoši. kādreiz būs jāaizbrauc mazās ieliņas apskatīt. un jūra vēl kādācitā piegājienā.
nākamā pēc plāna - pastaiga pa Ķīpsalu. e-talonā kā reizi 2 braucieni palika. :)

džungļi

Beidzot es To izdarīju. Pabeidzu Džungļus. Varu uzelpot, salocīt kājminamo šujmašīnu un kādu brīdi tās virzienā neskatīties. Līdz nākamajai idejai.
Džungļi, jau nedaudz paprovēti uz kārā zoba, izskatās šādi:

 Te mitinās Putnītis, kams reizēm mēdz paslēpties aiz mākoņa maliņas, Pērpiķis, kas astē iekāries liānā un pa to ceļo no vienas palmas līdz otrai. Jāatzīmē, ka viņa jaciņa var "ielipt" pie vienas vai otras palmas. Un vēl te ir sastopams laiski Džungļu dīķī gulšņājošs Krikaidīlis.
Tā kā šobrīd Ķiparam topā ir visādas bantes un birkas, to te ir daudz - ne tikai palmas lapas, bet arī liānas virs dīķa un dažas lentītes bez īpaša iemesla.
Labajā augšējā stūrī ir tropisko augļu virtenes, savukārt apakšējā kreisajā aiz palmas paslēpies Noslēpums.
Vai šis spilvens kalpos savam sākotnējam mērķim - kā robeža starp spēļu placi un pārējo istabu, rādīs laiks. Taču uz tā izvietotie Piedzīvojumi ir atzīti par labiem esam.