patriotiskā audzināšana

Sveiciens svētkos!!
Šobrīd aktuāli padomāt par patriotisko audzināšanu. Latvijas dzimšanas diena un tā.. Ja pirms Ķipara domāju, kā es tā viņu tagad sākšu audzināt iemīlēt Latviju, tad tagad šķiet, ka viss notiek pašsaprotami.
Protams, ļoti svarīgi ir atcerēties tās īpašās dienas un nevis sēdēt mājās, bet gan redzēt, ka tie tiešām ir svētki mums visiem. Pirms nedēļas bijām Krastmalā svecītes iedegt (lai arī vienu brīdi tāāā negribējās un šķita, ka slinkums mani pievārēs, taču pēcāk gandarījuma sajūta par paveikto bija fantastiska).
Un arī šodien piedalījāmies pasākumos, kur nu varējām ar tādu mazu kukaini kā Ķipars, līdz nogurums vienu mazu (un arī lielu) pievārēja.
Šobrīd svecīte deg logā. Tā bērnībā darījām.
Rīt būs atkal parasta diena, taču patriotiskā audzināšana ar to nebeidzas. Ķipars mācās no mums, viņa vecākiem. Ka ne tikai svētkos mēs izrādām cieņu savai valstij (un tās iedzīvotājiem) ar skaistiem vārdiem, bet arī ikdienā to apliecinām ar saviem darbiem. Ar sīkumiem (piemēram, nemest papīrus uz ielas, pasveicināt kaimiņus, arī nepazīstamos...) un lielākām lietām.
Kā jums veicas ar patriotisko audzināšanu? :)

par kārtību

Šodienas atklājums. Bijām visi trīs pie fizioterapeites atrādīt Ķiparu, pārliecinājāmies, ka viss ir labi un notiek tieši tā, kā tam būtu jānotiek. Runājām par dažādiem sīkumiem - kā labāk veicināt viņa roku stiprināšānu, kā pēc iespējas ilgāk noturēt pie zemes un nemotivēt viņa celšanos kājās, kā iemācīt izkāpt no dīvāna etc.
Lielais atklājums (pie reizes secinot, ka tas taču ir tik vienkārši un pašsaprotami) - dienas beigās, kad Ķipars jau taisās pie miega pelēm, nokopt viņa spēļu placi tīru, lai tur nepaliek izmētātas mantas. Lai viņš pierod, ka viss paliek kārtībā. Un, kad viņš būs pie tādas vides pieradis, vēlāk viņam iemācīt aiz sevis savākt savas rotaļlietas jau esot diezgan vienkārši.