Pa šo klusēšanas gadu esmu bijusi (un vēl joprojām esmu) sevis kā blogotājas meklējumos. Jo - forši ir lasīt citus jaukos blogus, taču, kad pašai laiks pieķerties klāt.. Hmm.. nez, par ko lai raksta?
Plosīšanās pa virtuvi atkrīt. Jo lielāks mazdraudziņš aug, jo mazāk laika iegriezties virtuvē, lai uztapinātu, piemēram, ko šādu.. Kur nu vēl domāt par aparāta paņemšanu rokās, lai to visu sabildētu.
Tiešām, tik sens sķiet tas laiks, kad viņa diendusu laikā klimtu pa V-Rīgu, ķerdama kadrus.. Tas droši vien kaut kad saulainā nākotnē būs mans ideālais brīvsolis.
Bet, nu, jā. Tātad arī stāsti par klaiņošanu un bildēm pašlaik atkrīt. Taču, tuvojoties vasarai un krietni siltākam laikam, te varētu būt vērojams kāds nebūt progress. Nesen iedomājos, ka varētu uzprasīties ciemos Griezes ģimenei uz kādu nopietnāku ārā no pilsētas sabūšanu. Orientēšanos vai vienkārši tāpat. Citādies mēs iesūnojam.
Arī ar rokdarbiem kaut kas man tur īsti nesanāk. Laikam neesmu atradusi savu sūtību tajā. Vēl ne. Stāstīt, piemēram, par to, kā šobrīd manuāli apstrādāju palagu malas, nudien nešķiet īpaši aizraujoši. Tad jau labāk sarunāt ar pai! ko puisi iepriecinošu! :)
Tiesa, pašlaik šķiet, ka dzīve iegrozīsies tā, ka varēšu rudenī atļauties paizglītoties. Pēc ilgām apspriedēm pašai ar sevi nolēmu, ka, lai cik ļoti man arī nekārotos Montessori kursus, šoreiz izvēlēšos kādus, kas piedāvā ko pilnīgi atšķirīgu. Respektīvi, šūšanu. Man, nu, TĀĀĀ patīk skatīties, ko atkal Plūmīte skaistu sašuvusi sev vai savai princesei, ka zinu - es arī tā gribu.
Vēl paliek bērnošanās lietas. Taču tās lielākoties arī visnotaļ spontānas, neiemūžinātas un arī citādāk tik ļoti.. mmm.. nezinu, kā pareizāk pateikt. Daudzas idejas sasmeltas tepat, tāpēc vēlreiz atstāstīt, ka izmēģinājām to vai citu lietu.. nez. (Varu gan īsumā pastāstīt, ka vakar iegādāju vaskadrānu un mazus stikla trauciņus, un mazdraudziņš gandrīz stundu nosēdēja, laistīdamies un ik pa laikam palūgdams jaunus ūdens krājumus. Bija tik interesanti viņu vērot un skatīties, kā viņš darbojas ar vienu roku, tad otru! Dažādību iegūst arī, pamainot vecākus. :)) )
Par spīti visam cenšos īstenot te izsludināto moto - carpe diem! Tas taču pats svarīgākais, vai ne? (Un mēģināt kaut nedaudz laboties un par saviem prieciņiem pastāstīt arī citiem. Jo dalīts prieks ir dubults prieks.)
Lai jauka pavasara gaidīšana mums visiem!
